47552

STOKHOLMĀ: Dzintras Gekas filma “Kur palika Tēvi?”
27.08.2014


Laipni aicināti uz režisores Dzintras Gekas filmas “Kur palika Tēvi?” noskatīšanos piektdien 29. augustā pulksten 17.00 Latvijas Vēstniecības telpās Odengatan 5, Stokholmā. Filma ir latviešu valodā ar angļu subtitriem.
Pielikumā afiša un filmas apraksts angļu valodā.
/Zviedrijas latviešu apvienība

Dokumentālā videofilma “Kur palika tēvi?”

 1941.gada 14.jūnija deportācijā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi. Bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība.”

“Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 42. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojām turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”

Ieslodzītais Jēkabs Graudiņš stāsta: “Vjatlags bija viens no šausmīgākajiem lēģeriem visā Krievijas Gulagā. Mums atņēma naudu, pulksteņus, gredzenus. Sapratām, ka sievas un bērnus mums vairs neredzēt. Skujenieks no Sesavas pagasta nomira pirmais – citi no pārdzīvojuma sajuka prātā. Tad viens pēc otra sāka mirt daudzi.”

Drezīna brauc pa aizaugušo dzelzceļu. Divpadsmit brauciena dalībnieki 70 gadus ir domājuši, ka gribētu nokļūt vietās, no kurienes tēvi neatgriezās. Vizuāli redzama skarbā daba, sasprindzinājums cilvēku sejās, foto kolāžas un īsi atmiņu mirkļi. Filmas struktūru veido braucieni uz Soļikamskas un Vjatlaga nometnēm.

1941. gada tēvi nonāca arī Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuves un meža darbos. Vēsturnieki lēš, ka Usoļlagā 1941. gada vasarā ieslodzīto latviešu skaits bija no 750 līdz 800.

Latviešu ģimeņu tēvi pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi. Lai gan zināms, ka patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības.

Vjatlagā 2375 Latvijas cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.

Režisore Dzintra Geka
Scenārija autors Ēriks Lanss
Operators Aivars Lubānietis
Montāžas režisors Armands Zvirbulis
Mūzika Pēteris Vasks, Juris Karlsons
Videoinženieris Jānis Kazulis
Režisora asistente Baiba Ārenta
Studija SB
72 min.




      Atpakaļ


Ziedo
Zviedrijas Latviešu Apvienībai