49894

Juris Rozītis: uzruna 18/11 svinībās Gēteborgā



 

Zviedrijas Latviešu Apvienības priekšsēža Jura Rozīša uzruna

2014. gada 18. novembra svinībās Gēteborgā

Pilns runas teksts lasāms šeit

 

Kāpēc tieši mēs esam šeit šodien kopā sanākuši? Kas ir tas, kas mūs vieno?

Mēs esam Zviedrijas latvieši! 

Mums katram ir savs īpatnējais dzīves stāsts, sava pagātne. Un katrs būs citāds. Tomēr divas lietas mūs vieno: mēs dzīvojam Zviedrijā, un mēs sevi uzskatām par latviešiem.

 

Pirms Otrā pasaules kara, Zviedrijā dzīvoja tikai saujiņa atsevišķu latviešu indivīdu, ieskaitot sūtni Voldemāru Salno un rakstnieku Kārli Ieviņu.


Tieši pirms 70 gadiem ieradās pāris tūkstošu bēgļu no Latvijas. Viņi nebija agrāk domājuši par dzīvošanu Zviedrijā. Nedz arī domāja, ka ilgi te paliks. Viņi bija spiesti bēgt, lai glābtos no kara un okupācijām. Tomēr viņu palikšana ieilga un daudzi vēl šodien ir šeit kopā ar mums.

 

Ar šiem bēgļiem sākās Zviedrijas latviešu sabiedrība. Bēgļu dzīve Zviedrijā no sākuma bija stingri ierobežota. Vispirms viņi dzīvoja nometnēs, bet kad sāka atrast darbu un mājvietas, viņiem bija jāseko nosacījumiem, kur drīkst dzīvot un kur ne. No sākuma nedrīkstēja dzīvot lielpilsētās. Nedrīkstēja studēt, ko grib. Nedrīkstēja nodarboties ar politiku. Uz viņiem raudzījās ar aizdomām. Latvieši nodibināja palīdzības komiteju, lai cits citam sniegtu medicīnisku, juridisku, administratīvu, finansiālu palīdzību. Tie, kas ikdienā dzīvoja un strādāja starp zviedriem, alka pēc latviešu sabiedrības, pēc latviešu valodas. Viņi sanāca koros, teātra pulciņos, draudzēs, sporta komandās, lai tiktos ar citiem latviešiem. 

 

Viņi noprata, ka jāstāsta pasaulei par to, ko Latvija un latvieši piedzīvojusi karā un okupācijās. Viņi gribēja cīnīties par tiem, kas palikuši okupētajā Latvijā. Viņi gribēja, lai citas valstis palīdz Latvijai atgūt neatkarību. Tāpēc viņi sadarbojās ar latviešiem citās zemēs, lai veidotu kopīgu politisku cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tā jau bija Zviedrijas latviešu sabiedrība.


Šiem pirmajiem Zviedrijas latviešiem piedzima bērni, kas gāja latviešu skolās, vasaras pavadīja latviešu nometnēs, piedalījās latviešu bērnu svētkos, spēlēja latviešu sporta komandās, dejoja latviešu tautas dejas. Kad šie pirmo bēgļu bērni, kas dzimuši jau Zviedrijā, paaugās, daudzi sāka ceļot uz citām zemēm satikties ar latviešu jauniešiem, kas arī bija dzimuši ārpus Latvjas - Anglijā, Vācijā un citur. Ar laiku viņi pat brauca uz Ameriku, Kanādu un Austrāliju.

Šī jaunā paaudze, kas bija dzimusi un uzaugusi ārpus Latvijas, sapazinās pāri zemju robežām ar līdzīgiem jauniešiem visā pasaulē. Daži apprecējās. Uz Zviedriju pārcēlās jaunieši no Vācijas, Anglijas, Kanādas – pat Austrālijas. Dažus no citām zemēm pievilka baltu valodu studijas Stokholmas universitātē – tolaik vienīgajā vietā, ārpus Padomju savienības, kur baltu valodas varēja studēt augstākā līmenī.

 

Zviedrijā dzimušie un izaugušie Zviedrijas latvieši arī iesaistījās Zviedrijas latviešu sabiedrībā. Viņi dziedāja koros, spēlēja teātri, dejoja tautas dejas, muzicēja. Viņi iesaistījās latviešu organizāciju darbā. Daži vēl šodien aktīvi Zviedrijas latviešu sabiedrībā. Ar laiku arī šiem Zviedrijā dzimušajiem latviešiem piedzima bērni un bērnu bērni. Pēc pirmajiem bēgļiem jau trīs paaudzes latviešu ir dzimuši Zviedrijā.


1980-to gadu beigās, Padomju Savienības uzbūvei ļodzoties, viens otrs, kas dzimis un uzaudzis Latvijā pēc Otrā pasaules kara, pārcēlās uz Zviedriju. Daži apprecējās ar zviedriem, vai cittautiešiem. Citi atbrauca strādāt par auklītēm Zviedrijas latviešu un daudzi arī zviedru ğimenēs. Vēl citi atbrauca no Latvijas uz Zviedriju studēt. Daudzi no Latvijas studējuši Gēteborgā Čalmersa augstskolā, Lundā, Stokholmā, Umeo, Upsalā un citur. 


Daudzi, kas no Latvijas uz Zviedriju atbrauca ap 1990. gadu, atgriezās Latvijā. Citi - palika. Daži te jau dzīvojuši vairāk nekā 20 gadus. Dažiem ir pieauguši bērni, kas dzimuši Zviedrijā. Vēl citi nostrādāja Zviedrijā pāris gadus, vai pabeidza studijas, un atkal atgriezās Latvijā. Viens otrs no viņiem savukārt pēc pāris gadiem Latvijā atkal atgriezās Zviedrijā. 


Latvijai atgūstot neatkarību, vairāki tie latvieši, kas bija bēguši kara laikā, atkal atgriezās uz dzīvi Latvijā – vēlēdamies tur pavadīt mūža nogali. Ievērojams skaits viņu bērnu, kas bija dzimuši un auguši Zviedrijā, arī pārcēlās uz Latviju palīdzēt veidot jauno Latvijas sabiedrību ar savām Zviedrijā iegūtām zināšanām un iemaņām.


Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā arvien vairāk latviešiem bija iespējams atbraukt uz Zviedriju meklēt darbu dažādās profesijās: atbrauca apkopējas, celtnieki, strādnieki dažādās nozarēs. Daži ar laiku uzsāka savus uzņēmumus. Citi, kas strādāja starptautiskā uzņēmumā Latvijā tika atkomandēti uz Zviedriju. Citi strādāja latviešu uzņēmumos, vai organizācijās, kas darbojas arī Zviedrijā. Vēl citi ieskatījās kādā zviedrā un pārcēlās šurp mīlestības dēļ.


Un tādi mēs esam šodien. Mēs visi – katrs ar saviem īpatnējiem apstākļiem, katrs ar savu atšķirīgo dzīves stāstu – visi kopā esam Zviedrijas latviešu sabiedrība!

Bet sabiedrībai nepieciešams vēl viens elements. Nepietiek tikai ar to, ka es dzīvoju Zviedrijā un esmu latvietis. Vajag arī apvienoties ar citiem, organizēties un sadarboties.

 

Ja mēs esam šeit šodien kopā un varam kopā svinēt, tad tas ir pateicoties tam, ka pastāv organizācija, kas mums to sagādā. Mēs esam pateicīgi ne tikai šiem atsevišķiem cilvēkiem, kas ielikuši savu laiku un pūles to visu nokārtot, mēs arī esam pateicīgi organizācijai, kas mums to visu sagādā. Jo tas viss tiek darīts mums. Tā ir mūsuorganizācija.

 

Mēs, Zviedrijas latvieši, neesam tikai katrs savs atsevišķais dzīves stāsts, kā tā saujiņa latviešu, kas te bija pirms Otrā pasaules kara. Vai mēs dziedam korī, vai koklējam Gēteborgā, vai piedalāmies māmiņu dienā Ērebrū, vai skatāmies latviešu filmu Ūmeo, vai nodarbojamies ar latviešu bērniem Dienvidzviedrijā, vai satiekamies ar citiem latviešiem izbraukumā Upsalā, vai dejojam tautas dejas Stokholmā, mēs visi esam kopā vienā apvienībā. 


Mēs esam daļa no lielākas organizācijas, un tādā veidā mēs esam arī daļa no Latvijas sabiedrības.  

Mēs esam daļa no Latvijas ne tikai reizi gadā - Latvijas valstsvētkos, bet gan katru dienu, piedaloties un strādājot mūsu kopīgajā latviešu sabiedrībā! 

Juris Rozītis 

2014. gada 18. novembrī Gēteborgā




 
      Atpakaļ


Ziedo
Zviedrijas Latviešu Apvienībai





ZLA iesaka