14. jūnijs ir viena no tām dienām, kad Latvijas karogu apvij melna sēru lente. Gan tie, kam izdevās izdzīvot, gan tie, kuru tuvinieki gājuši bojā, gan arī tie, kas gandrīz 80 gadus vēlāk sirdī un domās piemina tos, kuru dzīves netaisi un necilvēcīgi iznīcināja Padomju režīms.

Piemiņas brīži šai dienā norisinās gan Latvijā, gan citur pasaulē, kur dzīvo latvieši. Stokholmā 14. jūnijā pulksten 11 Svētā Jēkaba baznīcā  notiks izvesto atcerei veltīts svētbrīdis ar ērģeļmūziku, bet šogad, ņemot vērā Zviedrijā noteiktos ierobežojumos attiecībā uz pulcēšanos dievkalpojums nenotiks (precīza adrese S:t Jacobs kyrka, Västra  Trädgårdsgatan 2A, 111 53 ).

Ko un kāpēc tad īsti šajā dienā atceramies un pieminam? 1941. gada 14. jūnijā Latvijā un citās Baltijas valstīs norisinājās padomju politisko represiju forma – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana jeb deportācija, kuras laikā Latvijā arestēja un izsūtīja 15 443 iedzīvotāju, tostarp sievietes, bērnus, vecus cilvēkus.

Šī vardarbīgā deportācija atšķīrās no citiem politiskiem arestiem ar masveidīgumu un to, ka izsūtīšanai nebija vajadzīgi pat formāli vainas pierādījumi. Izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis, piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām. Turklāt deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Upuri bija Latvijas politiskā un ekonomiskā elite – pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji, tirgotāji. Faktiski tika iznīcināta Latvijas Republikas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados. (Informācija sagatavota, izmantojot “LV Arhīvs”  virtuālo izstādi “Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija”, plašāka informācija par 14. jūnija notikumiem lasāma šeit:  http://www.archiv.org.lv/LVA/aprinki1941/index.php?id=2)

Rakstu sagatavoja:
ZLA komunikācijas nodaļa
[email protected]