Meitene no Vidzemes, Jaunpiebalgas.  Krāsaina daudzšķautnaina personība –  topošā biomedicīnas analītiķe, studējusi doktorantūrā, ar talantu izšūt, adīt, tamborēt, aust, ar spējām apgūt un spēlēt dažādus  mūzikas instrumentus: mandolīnu, klarneti, flautu, ģitāru, kokli un, kā viņa saka, biški mutes ermoņikas. Dace ir biedrs vairākās ZLA nodaļās :  Stokholmas latviešu korī, Stokholmas nodaļā, piedalās Stokholmas Grāmatu klubiņā,  dzied  Kristera ansamblī, aktīva “Stokholmas Spēlmane” un folkloras kopas “Stokfolks” dalībniece, “dziedina” bērnus Stokholmas latviešu skolā un latviešu bērnu nometnē,  2 meitu māmiņa. Interese par bioloģiju un mūziku nāk līdzi no Jaunpiebalgas, kur skolotājas ar savu aizrautību, enerģiju un ieguldīto darbu ļāva Dacei noticēt viņas varēšanai.

Mans priekšstats par Vidzemi un it īpaši Jaunpiebalgu , ir romantisks – skaista, īpaša daba un daudzu rakstnieku šūpulis.

Es to dzirdēju no radiem un draugiem, kas brauca ciemos pie mums. “Ak, cik skaisti! Ak, Jaunpiebalga!”  Man, zemnieku meitai, skaistā daba bija diezgan smags darbs– jāravē, jāvāc siens, jālasa ogas, jāsterilizē burkas utt. Skaistumu, kas man bija apkārt, es vairāk novērtēju, kad jau studēju Rīgā.

Kā Tu nonāci Zviedrijā?

Atbraucu vispirms kā apmaiņas students uz laboratoriju uz 3 mēnešiem, pēc 6 mēnešu pauzes atgriezos lai sāktu studēt doktorantūrā.  Tomēr studijas pārtraucu, jo sapratu, ka  akadēmiskā dzīve nav man īsti piemērota. Lai realizētu savus projektus, bija jāveido grupas, jāmeklē finansējums savām idejām. Tad es “pārslēdzos” un studēju 3 gadus Handarbetets Vänner skolā tekstīliju rokdarbus: apguvu dažādas tehnikas  adīšanā, aušanā un izšūšanā.

Kurā brīdī  Tavā dzīvē ienāca mūzika?

Jaunpiebalgā atvēra mūzikas skolu. Lai gan es biju “12 gadus veca”, mani uzņēma jaunatvērtajā mūzikas skolā un es sāku mācīties flautu. Tur arī es satiku skolotājas, kas bija ieinteresētas folklorā un kopā ar viņām mēs piedalījāmies saietos.

Kura brīdī tapa ideja par Stokfolk?

Mani uzrunāja Zita Dzelzkalēja, tas bija pirms kādiem 7 gadiem. Mēs sanācām kopā – Anna Petraškēviča, Zita, Maija Janusa, Ilze Zvejnieks un Māra Krēsliņa. Katrai no mums bija sava pieredze ar folkloru-  Annai  -“Skandenieku” , Maija bija dziedājusi “Auros”, Ilze šeit Stokholmā, Zita jau iepriekš ar Māru, savukārt, Mārai ir fantastiskas enciklopēdiskas zināšanas. Viņa atrod notis un veido repertuāru,  un ar viņas palīdzību mēs gatavojam dažādas programmas gadskārtu svētkiem – Jāņiem, Lieldienām, Ziemassvētkiem.

Pirms iestājās pauze – Tu piedalījies darbojies vairākās radošās kopās. Kāpēc Tev tas vajadzīgs?

Man tā ir nepieciešamība – uzturēt latvisko, dziedāt, spēlēt un, galvenais, darīt to kopā ar maniem fantastiskajiem draugiem.  Dziedāšana un vispār muzicēšana man dod laimes hormonus, endorfīnus.

Kur Tu tos atrodi tagad?

Es izņēmu no kastes savos iesāktos krustdūriena izšuvumus, ko tagad turpinu izšūt vienlaicīgi klausoties grāmatas caur telefona aplikāciju.

Kad Tev jautā, kas ir Latvija, ko Tu parasti atbildi?

Es negribētu teikt, ka man ir kāda viena šabloniska atbilde par Latviju vai latviešiem, jo latvieši, gluži tāpat kā jebkura cita tauta, nav vienādi. Man nav viena raksturojuma, kas atbilstu visiem gadījumiem. Es varu pārstāvēt tikai pati sevi. Protams, ka es gribu citiem atstāt labu priekšstatu par sevi un apzinos, ka bieži es pārstāvu arī Latviju.