Daina Millers Dalsjö, Zviedrijas latviete, divu bērnu mamma, pēc izglītības civilinženiere, uzņēmuma līdzīpašniece. Dainas abi bērni – meita Laima un dēls Henriks arī runā latviešu valodā, pat zviedru vīrs Roberts mācījies to pie Valentīnes Lasmanes.
Daina savu latvisko mantojumu saņēma no vecākiem, piedzīvoja kā bērns un turpina to nest tālāk. Dainas latviskās darbības vēsture ir gara un daudzpusīga, tajā ir ierakstīta dalība Stokholmas latviešu korī, latviešu tautas deju kopā “Zibenītis”, koklētāju ansamblī “Trijdeksnis” Gaidas Rulles vadībā, aktīva līdzdarbošanās Eiropas latviešu jaunatnes apvienībā (ELJA), Stokholmas latviešu skolas pārzines un skolotājas darbs un tagad arī no 2019. gadā Daina ir ievēlēta par Zviedrijas latviešu apvienības Centrālās valdes priekšsēdētāju.
Sarunā ar Dainu, mani pārsteidz vairākas lietas: pirmais, ko viņa par sevi saka “esmu latviete”, otrais – kā spilgtākās bērnības atmiņas viņa min latviešu tautas tērpu un ar to izjusto svinīgumu, un trešais – ka rīkojot Latvijas simtgades nedēļu, entuziastu grupa kopā ar Dainu svētkos ieguldīja ne vien savu laiku, bet arī savu personīgo kapitālu.
Kas Tu, Daina, esi?
Es esmu latviete, kas ir dzimusi un augusi Zviedrijā. Abi mani vecāki ir bēgļi, mamma kā bērns kopā ar savu mammu un brāļiem bēgļu laivā nonāca Gotlandē, mans tētis nokļuva Zviedrijā pēc dīpīšu (displaced persons) nometnes Vācijā. Ģimenē, kurā es augu, latvietību uzskatīja kā augstu vērtību: ģimenē runājot latviešu valodā, aktīvi piedaloties latviešu pasākumos. Līdz skolas vecumam mūsu vienīgā saziņas valoda bija latviešu valoda, jo mēs negājām bērnudārzā. Esmu vienmēr bijusi lepna, ka esmu latviete, ka mums ir tik spēcīgas tradīcijas un kultūra, lepna par latviešu valodu, kura ir viena no vecākajām valodām.
Mani vecāki pārvācās no Vesterosas, kur es piedzimu, uz Stokholmu, jo šeit bija latviešu skola un lielāka latviešu sabiedrība. Skolas gados sestdienās apmeklējām Stokholmas latviešu skolu un man, tāpat kā daudziem bērniem, negribējās sestdienās celties. Bet vienmēr, kad aizbraucu, bija forši, lai gan mācības nebija nekāda rotaļāšanās, tās bija “‘vecmodīgas” ar daudz uzdotiem mājas darbiem. Man ļoti patika “baskets” (basketbols) pirms skolas sākuma.
Manu vecāku ģimene saglabāja latviešu tradīcijas un valodu, bet tajā pašā laikā mēs esam pilnībā integrējušies zviedru sabiedrībā. Esmu pateicīga manai mammai un tētim, ka viņi bija tik neatlaidīgi attiecībā uz latviešu valodu -es to uztvertu kā lielu trūkumu, ja man nebūtu latviešu valodas. Mani brālēni un māsīcas, kuri neiemācījās latviešu valodu, būdami maziņi, mēģināja to apgūt kā pieaugušie. Tas nebija viegli, jo ir sarežģīti apgūt tik komplicētu valodu.
Kādas ir Tavas pirmās spilgtākās bērnības atmiņas?
Manas spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar latviešu tautas tērpu. Kad mamma, gatavojoties kādam latviešu pasākumam, sāka ģērbt savu tautas tērpu (viņai bija tāds košs Zemgales tautas tērps), man tas likās kā rituāls. Tautas tērps mums vienmēr bija īpašs, es biju un esmu lepna to uzvelkot un nēsājot. Spilgti atmiņā man ir palikuši pirmie Dziesmu svētki Hanoverā, lai gan es biju ļoti maziņa. (piezīme :2.Eiropas Latviešu Dziesmu svētki, Ziemeļvācijā, 1968.gadā, Dainai bija 5 gadi), kad pirmo reizi ieraudzīju cilvēkus latviešu tautas tērpos dejojot. Toreiz es nodomāju : ”Es arī tā gribu!” un vēlāk tas arī piepildījās, kad sāku dejot Stokholmā tautas deju a kopā “Zibenītis”. Spilgtas atmiņas man saistās arī ar dalību Andra Vītoliņa bērnu ansamblī, kur mēs izpildījām augstvērtīgi muzikālus, bieži vien jaunkomponētus skaņdarbus.
Esi bijusi ļoti aktīva latviešu sabiedrībā?
Lai uzturētu latvietību ārpus Latvijas, mums ir nepieciešamas biedrības. Ilgus gadus darbojos Eiropas latviešu jauniešu apvienībā, kas bija ļoti spēcīga ar vairākām nodaļām un apakšnodaļām -Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Sazināties toreiz bija daudz sarežģītāk, nebija datoru un ātro saziņas līdzekļu, bija telefons un pasts. Mūsu darbība bija politiska – mēs “pasaulei” stāstījām par netaisnībām, kas ir notikušas Latvijā, uzturējām politisko pretestību pret “‘padomiju”, jo kā vienu no galvenajiem saviem uzdevumiem uzskatījām Latvijas brīvības atgūšanu. Tai pat laikā organizējām pasākumos, kuros mēs bijām gan mākslinieki, kuri dziedāja, dejoja, spēlēja teātri, gan vienlaikus arī organizatori. Tiekoties dažādos pasākumos, mēs uzturējām draudzību starp latviešu jauniešiem visā Eiropā.
Tomēr kādu brīdi Tava darbība latviešu sabiedrībā bija pieklususi?
Pēc darbības ELJA, Latviešu palīdzības komitejā (ZLA priekštece), skolotājas un skolas pārzines darba pienākumiem Stokholmas latviešu skolā, jutu, ka ” patreiz pietiek”. Kādu laiku man bija tikai mana zviedru dzīve – mani zviedru draugi un mani hobiji. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz 2018.gadā, pirms Latvijas 100gades, mēs sanācām kopā “čupiņa” entuziastu, kas vēlējās sarīkot nevis vienu svinību dienu, bet uzrīkot kvalitatīvus pasākumus nedēļas garumā ar privātu finansējumu. Mūsu grupa ieguldīja pasākuma pamatkapitālu cerot, ka pārdomāti plānojot un ar biļešu ieņēmumiem, mēs segsim daļu izdevumu, negaidījām, lai kāds apmaksā mūsu prieku sarīkot pasākumus, kādus paši vēlamies. Tā bija pozitīva pieredze – man bija iespēja iepazīt jaunus aktīvos latviešus, kurus iepriekš nebiju satikusi. Tas bija kā pagrieziena punkts un es nolēmu, ka varbūt ir laiks atgriezties latviešu sabiedriskajā darbībā, lai gan apzinājos, cik laikietilpīgs un atbildīgs darbs tas ir.
Tā es piekritu darboties Stokholmas nodaļā valdē, kurā darbojos vienu gadu. Biju apmeklējusi nodaļas pasākumus un ievērojusi tās uzplaukumu pēdējos 3 gadus. Vienlaicīgi kandidēju un ieguvu pietiekami daudz balsu, lai darbotos ZLA Padomē un Centrālajā valdē.
Piekriti būt par ZLA Centrālās valdes priekšsēdētāju? Ko tev tas nozīmē?
Darbība ZLA CV ir liels un atbildīgs darbs, jo ZLA organizācijai ir statuss, ko vēlos noturēt un nest tālāk. ZLA Centrālā valde ir kā kontaktpunkts, kas palīdz uztur mijiedarbību starp visām nodaļām Zviedrijā. ZLA nodaļu darbība ir neatkarīga, bet, lai to saglabātu ilgtermiņā, ir nepieciešams “centrālais punkts” – pārstāvniecībai saziņā ar zviedru valsts iestādēm, citām latviešu organizācijām pasaulē un iestādēm Latvijā. Vēlos, lai Zviedrijā dzīvojošies latvieši, saprastu, cik svarīgi, ka mums ir sava sabiedriska organizācija, kura ar savām aktivitātēm un pasākumiem palīdz uzturēt latviešu kultūru, valodu un tradīcijas Zviedrijā.
Kā tu raksturotu to, kas šobrīd notiek latviešu sabiedrībā?
Tas ir sarežģīts laiks latviešu sabiedrībai, jo mūsu iespējas sanākt kopā, lai svinētu svētkus, dziedātu, dejotu, spēlētu teātri, mācītos latviešu valodu, ir ierobežotas. Pozitīvais šinī situācijā, ka esam iemācījušies noturēt digitālās sēdes, latviešu skola ir spējusi turpināt un attīstīt mācības attālināti, tika noorganizēti ielīgošanas pasākumi Uppsalā, Malmē, Ērebrū, Stokholmā, ievērojot vajadzīgo piesardzību. Man ir prieks, ka latviešu sabiedrībā vēl joprojām ir cilvēki, kuri grib kaut ko darīt un dara, lai uzturētu “dzīvu” latvietību Zviedrijā., kuri ar savu darbību nodaļās uztur latviešu valodu, kultūru un tradīcijas visā Zviedrijā, priecājos par atjaunoto Viduszviedrijas nodaļu Ērebrū.
Kādi ir Tavi plāni vasarai?
Es ļoti ceru, ka būs labs laiks. Tā kā ceļošana vēl nav īsti atļauta, iespējams, ka būšu tepat laukos, ārpus Stokholmas, savā mājā.
Vai Tev ir latvisks piemājas dārziņš?
Jā – man aug tomāti, cukini, kartupeļi, zirņi un cūku pupas. Audzēju sava prieka pēc.
Ko Tu vēlētos pateikt visiem latviešiem Zviedrijā?
Novērtējiet tos, kuri strādā brīvprātīgajās organizācijās, organizējot pasākumus, ziedo savu brīvo laiku, lai pārējiem būtu par ko priecāties! Es aicinu nāciet palīgā – darboties kopā kā latviešiem ir tik forši!
Ko par Dainu saka tie, kuri pazīst viņu jau sen.
Austra Krēsliņa, uzņēmēja, biznesa attīstības konsultāciju uzņēmuma Baltic Reach dibinātāja un direktore, ilgus gadus 18.novembra komitejas priekšsēdētāja: “Mēs ar Dainu esam pazīstamas no mazotnes, esam kopā delverējušas pa mežiem un laukiem. Mums abām ļoti interesēja daba. Atmiņā ir palicis, ka mēs kopā ar Dainu lietotos plastmasas trauciņos pārnesām mājās dažādu dzīvnieciņu kaulus un spriedām, kādam dzīvniekam tādi būtu varējuši būt. Plastmasas trauciņi ar visu saturu aizmirsās Milleru ģimenes garāžā, un dienas vēlāk, kad tos atrada mamma, nācās izmest grāvmalā, bet viena otrai zvērējām, ka kādreiz būsim veterinārārstes. Tas, kas raksturo Dainu – viņa skaidri un tieši saka, ko domā, prot vadīt un virzīt, un ļoti lepojas ar savu latvisko mantojumu”.
Juris Rozītis, ilgus gadus bija ZLA CV priekšsēdētājs: “Dainas vadībā ZLA Centrālā valde tiecas padarīt ZLA darba procesus skaidrākus, lai arī nākotnē ZLA aktīvajiem latviešiem būtu vieglāk tajos orientēties. Dzimusi un uzaugusi Zviedrijā, Daina labi izjūt zviedru administrācijas pozitīvās īpašības: kārtību, vienkāršību, tiešumu un godīgumu. ”
Materiālu sagatavoja Gunta Eneroth