Agnese Blaubārde ir no Kurzemes, viņas dzimtais novads ir Pāvilosta. Stokholmas latviešu skolas pārzine, interjera dizainere un 2 bērnu mamma. Kā interjera dizainere izveidojusi interjeru daudzām izglītības iestādēm Zviedrijā, Zviedrijas latviešu organizācijas ietvaros Agnese daudzus gadus organizējusi Latviešu bērnu nometnes, strādā kā skolotāja Stokholmas latviešu skolā, kurā pašlaik ir arī skolas pārzine, radošo projektu „pūrā“ ir grāmata, kurā ir Agneses uzņemtās fotogrāfijas un viņas pašas rakstītās haikas, Spa viesnīcas interjers Latvijā, darbs pie grāmatas vizuālā noformējuma par dzimto novadu – Saku, kurā būs apkopots novada literarārais un kulturālais mantojums.

Tu kā interjera dizainere pasauli redzi krāsās un formās.

Es noteikti tā redzu. Bet mājās man nav krāsu, krāsas ir tikai fotogrāfijas, kas ir pie sienas. Ikdienā es ļoti daudz strādāju ar krāsām un formām, tapēc vēlos no tā visa ievilkt elpu un būt mierā. Lai gan mācoties mākslas skolā man likās, ka gleznošana nav nekādā īpašā māksla, tagad man patīk strādāt ar krāsām, patīk jaukt krāsas. Es “pludinu” krāsas kā gleznu pat liekot kopā video materiālu.

Vai interese par krāsām, mākslu nāk no bērnības?

Tas nāca ļoti dabīgā veidā –mani iedvesmoja mamma, jūra, daba, kas man bija apkārt. Es uzaugu nelielā piejūras pilsētā, Pāvilostā. Jūra, kas bija tik liela un neaptverama, man iedvesmoja lieliem sapņiem,  domāt dziļāk un tālāk. Vienmēr uzdevu sev jautājumu, kas ir jūrai otrā pusē? Te nu es esmu.

Lai gan Tu daudzus gadus dzīvo projām no Latvijas, esi paturējusi ciešu saiti ar Latviju.

Es to vēlos. Jo ilgāk es esmu projām, jo ciešāka saite. Atceros to sajūtu, atgriežoties Latvijā pēc vairākiem Francijā pavadītiem gadiem, kur nebijusi runājusi latviski. Tā bija vienreizēja sajūta runāt atkal latviešu valodā – es dzirdēju sevi!

Es vēlos paturēt valodu, nodot tālāk saviem bērniem latvisko mantojumu, to, kas man ir svarīgs un kas tieši saistīts ar Latviju – mākslu, mūziku, kultūru – tas ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Man ir cieša saite ar Latviju, jo man ir svarīga mana dzimta, savu ģimenes koku esmu izpētījusi 7 paaudzes atpakaļ.

Kā Tu sevi raksturotu?

Es noteikti esmu radošs cilvēks, kurš grib būt godīgs pret sevi, kas vēlas būt brīvs no vispārīgi uzstādītiem kanoniem . Visam, ko es daru un kas mani interesē un ar ko es sevi varu identificēt, sākums ir manā profesijā. Lielu daļu mana laika aizņem fotogrāfija, kustīgais attēls, man patīk mode, darbs latviešu skolā, kas saistīts ar pedagoģisko darbu. Esmu domājusi, kāda es būtu, ja es būtu palikusi Latvijā. Domāju, ka mana ikdiena būtu saistīta ar dizainu, bet vai tā būtu bijusi saistīta ar izglītību, kā tas ir šeit saistībā ar Stokholmas latviešu skolu. Lai gan es pedaģisko darbu iesāku jau Latvijā, mācot franču valodu. Man patīk darbs, kuram ir skaidrs mērķis un struktūra – patīk redzēt to lielo kopbildi. To es dzirdu bieži no saviem kolēģiem un darba devējiem, ka es vienmēr nāku ar pārdomātu struktūru. Domāju, ka esmu empātisks cilvēks, esmu stingra, bet iejūtīga, kas pašai var nodarīt pāri. Labprāt vēlos dalīties ar to, kas man ir svarīgs.

Kas ir lielākais gandarījums strādājot Stokholmas latviešu skolā un to vadot?

1000%  tie ir bērni – tā ir mana motivācija un iedvesma! Viņi atbild ar to, kas viņiem ir uz sirds, ko nevar ne nopirkt, ne grāmatās izlasīt, ne uzzīmēt. Tā ir tiešā klātbūtne, kas notiek šeit un tagad. – mani interesē bērnu atbildes, bērnu zinātkāre. Mani tas māca, kā es varu būt vienkārša savās atbildēs, un tai pat laikā spēt iedot to, ko biju ieplānojusi. Darbs ar bērniem vienkārši mani maca būt vēl labākam cilvēkam.

Vai vadīt skolu tas ir izaicinājums?

Esmu kopā ar cilvēkiem, kuri man tic, atbalsta un ciena. Ļoti spēcīgas personības, kuri motivē mani un viens otru, jo mums ir vienots mērķis. Tas ir tas, kas liek to darīt labāk.

Kādi jautājumi Jūs Stokholmas latviešu skolā nodarbina?

Ir notikusi paaudžu maiņa- skolu apmeklē gan trimdas latviešu jaunākā paaudze, gan neseno iebraucēju bērni. Strādājam tā, lai mēs visi esam vienoti klātienē un tiešsaistē. Tas, ko mēs vēlamies lai mūs satur kopā -„valoda, prieks un kopība”. Tas ir mūsu skolas moto. Vai mums tas ir? Vai tas ir pietiekami? Skolotāji cenšas pieiet katram bērnam individuāli, pedagoģiskie risinājumi jāmeklē ārpus rāmjiem, lai varētu atraisīt katrā bērnā valodu un fantāziju. Lai tā būtu, ir jāsaprot, kas ir svarīgs bērniem, kā viņi domā, ko jūt, kas viņus interesē, un, protams, jāpatur prātā, kas ir tas, ko mēs gribam iemācīt.

Tu esi bijusi vienmēr aktīva Zviedrijas latviešu organizācijās – esi organizējusi bērnu nometnes, piedalījusies dažādos radošajos projektos, šobrīd vadi Stokholmas latviešu skolu.

Viss, ko es daru, man ir svarīgs. Pirmkārt, darbība ZLA man dod gandarījumu, tā ir vienlaicīgi arī manu radošo robežu pārbaude. Otrkārt, cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi un strādāju šajos radošajos projektos, ir iedvesmojoši un interesanti.

Šobrīd esi iesaistīta projektā, kas veltīts 18.novembrim – Latvijas dzimšanas dienai par godu, kas apvienos latviešus no visas Zviedrijas.

Raidījumā dzirdēsim un redzēsim latviešus no visas Zviedrijas – ziemeļiem, rietumiem, austrumiem. Mēs esam tik dažādi un valoda ir tā, kas mūs visus vieno gan šeit Zviedrijā, gan Latvijā. Gatavojot šo raidījumu, izjutu visas emocijas – citreiz man gribējās raudāt, citreiz smieties, citreiz ieslīgt pārdomās. Bet mans uzdevums bija savilkt vizuāli kopā savas un citu emocijas svētku piedzīvojumā – lai valoda mūs vieno nevis šķir!

Tavs novēlējums latviešiem šeit Zviedrijā un citur pasaulē.

Pieņemsim cilvēkus tādus, kādi viņi ir, neliekot rāmjos! Novērtēsim katru cilvēku, kas ir blakus, lai cik dažādi viņi nebūtu!  Svarīgākais vienmēr būt uzticīgiem pašiem sev un savam viedoklim!