KultūraPersonības

Latvijā es esmu mājās

Gaida

Gaida Rulle – dzimusi un augusi Zviedrijā – otrās paaudzes latviete Zviedrijā. Viņa 2020. gada rudenī uzsākusi savu trešo “posmu” Stokholmas latviešu kora vadīšanā, šoreiz pandēmijas dēļ digitāli. Līdz šim diriģējusi kori 23 gadus un vēlas korī saglabāt Reitera iedibinātās tradīcijas.
Sevi saista ar diviem novadiem Latvijā –Vidzemi, no kurienes nāk tēvs, un Zemgali, no kurienes nāk mamma, tāpēc Gaidai ir divi tautas tērpi – Zemgales un Rūjienas.
Gaidas valodu prasmes un daudzveidīgās intereses ir mantojumā no viņas vecākiem. Viņa pārvalda 5 valodas – latviešu, zviedru, angļu, vācu, franču valodas, mācījusies dažādu tautu etnogrāfiju, tērpu un mūzikas vēsturi, klavieres, koru diriģēšanu, aušanu, brodierēšanu, izšūšanu, šūšanu, apģērbu piegrieztņu konstruēšanu, mežģīņu gatavošanu. Spēlē klavieres, stabuli un kokli. Aizraušanās – ceļošana, literatūra, sudraba rotu gatavošana un labošana.
Gaida uzskata, ka latviešu valodu viņa iemācījās un saglabāja, jo ģimenē tika runāts latviešu valodā un bija iespēja to izmantot.

Gaida, Tu esi uzsākusi trešo reizi vadīt kori. Tikai šoreiz digitāli. Kā tas ir?
Labi. Es to redzu kā labu iespēju un efektīvu veidu, kā trenēt balsis tiem, kas to vēlas. Ir viens trūkums, es pašlaik nevaru dzirdēt dziedātājus, un mēs nevaram sadziedāties.
Kā notiek kora mēģinājumi?
Whatsapp ar izsūtītām balsu skaņu failiem un Zoom telpā. Tas bija mana brāļa Gundara (mūziķis Gundars Rullis) ieteikums – viņš šobrīd līdzīgā veidā saspēlējas ar mūziķiem Latvijā un ieraksta dziesmas. Zinu, ka ir kori, kuri ir izveidojuši sarežģītas sistēmas, izmanto Youtube vai ieraksta balsis studijās. Tas ir sarežģīti, koristiem ir vajadzīgs dators un speciālas programmas, gandrīz vai mini studija. Mūsu sistēma ir salīdzinoši vienkārša, lai gan dažiem pieslēgties un darboties Whatsapp un ZOOM ir pirmā reize.
Vai “fokuss” ir kora 75 gadu jubilejas koncerts 2021. gada pavasarī?
Jā, koncerts pavasarī un nākamie Dziesmu svētki Latvijā.
Kas Tevi iedrošināja vadīt Reitera kori – ne katram to piedāvātu un ne katrs to uzņemtos.
Man ir bijusi iespēja pārdomāt, kas man ir svarīgi. Koris man ir svarīgi. Tas ir tas, kas man dod prieku prātam un ķermenim, un man vienmēr ir patikusi diriģēšana. Ar kori man saistās īpaša vēsture, jo korī, kuru 1945. gadā Stokholmā nodibināja un vadīja Teodors Reiters, iepazinās mans tētis un mana mamma. Tajā laikā korī daudzi pārīši izveidojās. Kādu laiku kori vadīja viņa dēls Leons, līdz viņš tika pierunāts atgriezties Padomju Latvijā. Man kori piedāvāja vadīt Andris Vītoliņš. Kad es kori pārņēmu, tajā bija 12 vai 13 aktīvi dalībnieki.
Kāds ir Stokholmas latviešu koris?
Mūsu koris ir unikāls, ja salīdzina ar citiem koriem Zviedrijā, kur ir daudz specializēto koru,, kuros dzied vienveidīgu repertuāru. Mūsu koris pilda ne tikai muzikālo, bet arī sociālo uzdevumu. Man ir svarīgi turpināt kora tradīcijas, kā tas bija jau Reitera laikā. Mans diriģentes uzdevums ir unikāls, jo uzdevums ir sasniegt zināmu māksliniecisko kvalitāti, lai arī uz kori nāk dažādi dziedātāji – profesionāli mūziķi, cilvēki bez muzikālās izglītības, kuri korī dzied pirmo reizi, nāk tie, kas apmeklē kori, lai satiktu savus draugus, nāk jaunieši un cilvēki sirmā vecumā. Mums ir kora dalībniece, kura dzied no 1949. gada, jau 70 gadus, viņa sāka dziedāt, kad kori vadīja Reiters. Koris ir kļuvis par daļu no viņu dzīves.
Man kā diriģentei ir jāpielāgojas un jāpanāk, lai koristi dzied labāk nekā viņi patiesībā domā, ko viņi var. Tā bija viena no pirmajām lietām, ko mums mācīja, kad es mācījos diriģenta tehniku – “piemanīt” dziedātājus, lai viņi nemana, ka dziedāt ir grūti, lai panāktu to, ka koris izklausās tā, kā es to kā diriģente vēlos. Man jāredz un jādzird visi dziedātāji un jāuzrunā katru tā, lai viņi saprot, ko es vēlos, lai viņi instinktīvi dzied tā, lai skan vislabāk, lai dziedāšana dod pozitīvas sajūtas –tos pozitīvos endorfīnus. Tā ir fantastiska sajūta, kad koris nodzied dziesmu tā, kā es to dzirdu savā galvā, kad es to spēju dabūt ārā no saviem dziedātājiem.
Un es domāju, ka tas ir svarīgi, ka mēs pildām ne tikai muzikālo, bet šo sociālo lomu, kur mēs palīdzam viens otram attīstīties, palīdzam viens otram dziedāt labāk, ka koris ir vieta, kur sanākt kopā un saglabāt dzīvu latviešu valodu.
Daudzas no Tavām interesēm nāk pūrā no Taviem vecākiem – mūzika, valodas, praktiskās iemaņas.
Mans vectēvs no tēva puses tika aicināts uz Rūjienas svinībām un godiem kā vadošais dziedātājs, manam tēvam arī bija fantastiska balss. Mans tēvs bija no tiem, kas bēgļu laivās nonāca Gotlandē un pēc 6 mēnešiem jau bija iemācījies zviedru valodu, mācoties par grāmatvedi, un vēlāk izglītojās par inženieri. Viņš arī kļuva par sudrabkali un būvēja kokles, un tās skanēja lieliski. Man pat grūti atcerēties, cik man bija gadu, kad mēs sākām dziedāt latviešu tautas dziesmas vairākbalsīgi mājās.
Otra lielā aizraušanās, kas nāk no manas mammas puses, ir etnogrāfija, apģērbu un tautas mūzikas vēsture, ne tikai latviešu tautas, bet arī citu tautu apģērbu un mūzikas vēsture. Mamma bija par to dzirdējusi kā bērns jau Latvijā no onkuļiem Arvida un Ernesta Brastiņiem. Ernests bija mākslas teorētiķis, publicists, pilskalnu pētnieks un kopā ar Arvidu – Dievturu draudzes izveidotājs. Mana mamma daudz iemācījās arī bēgļu gaitās Vācijā. Turklāt mana mamma bija prasmīga rokdarbniece – darināja tautas tērpus, un sākuma gados viņa vadīja gaidas Zviedrijā. Es daudz mācījos no viņas, savu pirmo prievīti es iemācījos aust, kad man bija 4 vai 5 gadi.
Jūs abi ar brāli runājat latviešu valodā, kā Taviem vecākiem tas izdevās?
Dažādās ģimenēs situācija bija dažāda. Mēs mājās runājām latviešu valodā. Man liekas, ka ir svarīgi, ka valodu ir iespējams lietot – mums bija latviešu draugi un paziņas, mēs piedalījāmies Latviešu skolā, Dziesmu svētkos, bērnu nometnēs, vasarās daudz ceļojām pa Eiropu, kur satikām latviešu ģimenes un dažreiz arī attālus radus. Kad mani vecāki apprecējās, viņi abi jau zināja zviedru valodu. Mana mammīte zviedru valodu gāja mācīties uz bibliotēku pēc darba, tur viņa lasīja tās grāmatas zviedru valodā, kuras viņa bija lasījusi latviešu valodā. Kad mans tēvs nokļuva Gotlandē kā bēglis 1944. gada rudenī, viņam bija 33 gadi. Viņš bija apdāvināts – viņš runāja latviešu, krievu, vācu, igauņu valodās un 6 mēnešu laikā iemācījās zviedru valodu. Krievu valodu mans tēvs bija iemācījies jau 1917. gadā, kad viņu mājās ievācās krievu zaldāti, un viņš dažu mēnešu laikā kļuva par ģimenes tulku.
Es esmu integrējusies zviedru sabiedrībā, ikdienā mēs runājam četrās valodās – zviedru, latviešu, angļu un franču valodā, jo mans vīrs ir francūzis un mana vīra meitas pirmās valodas ir angļu, franču, zviedru, tomēr savā mentalitāte es esmu latviete. Tā es sevi redzu un sajūtu. Man ir tuva latviešu valoda un kultūra, man ir tuvas latviešu tautas dziesmas, jo tajās ir viss. No dzimšanas līdz aiziešanai.
Pirms daudziem gadiem, kad man bija 18 gadi, pirmo reiz devos apmeklēt Latviju. Pārbraucot Latvijas robežu, es sajutos mājās. Latvijā es esmu mājās.
ZLA Komunikācijas darba grupas vadītāja
Gunta Eneroth

Jums arī varētu patikt

Iepazīsties ar Mudīti!

Laine Lasmane Wikmark Iepazīsties ar Mudīti! Šī gada 18. novembra sarīkojumā Stokholmā, Mudītei Hoogland Krastai ...

Komentāri ir slēgti.

Vairāk:Kultūra