Ir aizgājis Juris Kronbergs, izcils Zviedrijas latvietis, dzejnieks, tulkotājs, muzikants un brīnišķīgs, patiesi liels cilvēks. Zviedrijas latviešu apvienība aicina Jura līdzgaitniekus, draugus un talanta cienītājus dalīties savos atmiņu stāstos un iesūtīt publicēšanai atvadu vārdus. Labprāt sagaidīsim un publicēsim gan īsus atvadu vārdus pāris teikumos vai rindkopās, gan izvērstākus atmiņu stāstus, tāpat noderēs fotogrāfijas un video materiāli. Lūdzam tos sūtīt uz [email protected].
Sirsnīgs paldies Pāvilam Johnsonam par pirmo atmiņu stāstījumu.
Foto: Agnese Blaubarde.
Juri Kronbergu pieminot
Ar Juri nekad nebija garlaicīgi. Pazinām viens otru jau no agrākās bērnības. Gājām latviešu sestdienas skolā, apmeklējām vasaras nometnes, spēlējām basketbolu SK Rīga un uzstājāmies teātra uzvedumos. Visintensīvāk mēs tikāmies 60os un 70os gados, īpaši viņa dzīvoklī Hēgerstēnā, dažreiz kopā ar Jāni Zālīti, klausīdamies jaunākās skaņu plates. Viņam bija pēc tā laika mērauklas labi atskaņotāji. Pie viņa atklājām Bobu Dilanu, gaudojām līdz viņa tekstiem un lipīgām meldijām. Sekoja gadi ar popmūziku Stokholmas latviešu leģendārajā Pagrabā, kur iesākumā kopā ar Jāni uzstājāmies kā Pagraba kratītāji. Vēlāk piebiedrojās brāļi Uldis un Austris Graši. Tad etablējās grupa Saules brāļi, kas uzstājās dažādās latviešu sanāksmēs. Zviedru klubos bijām Ladykillers. Juris bija mūsu bundzinieks arī pirmajās skaņu platēs grupā Dundurs. Viņš bija arī cītīgs un atjautīgs dziesmu tekstu autors.
Tajā laikā bieži sarunājāmies zviedriski, bet kaut kur dziļi smadzenēs bija arī iesēdusies latviešu valoda. Liela nozīme mums latviešu valodas attīstībā, nostabilizēšanā un praktizēšanā bija ELJA kongresi, kur pulcējās jaunieši no dažādām valstīm. Tad, dabiski, lai saprastos, bija jālieto latviešu valoda. Tad mūs arvien vairāk vienoja šī mūsu senču mēle. Sākām arī rakstīt latviski, iesākumā ar daudzām gramatiskām kļūdām, bet mums saudzīgi palīdzēja mana māte Veronika Strēlerte, mudinādama tik turpināt. Drīz vien Juris dzejiskā ziņā stāvēja pats uz savām kājām.
Kopīgi uzsākām studijas literatūras zinātnē Stokholmas universitātē, bet Juris drīz vien tās pameta un iesāka strādāt kā biļešu pārdevējs Stokholmas metro. Darbs nebija pārāk apgrūtinošs, un viņam atlika laiks lasīt un rakstīt. Tā arī pamazām radās dzejlapa “Pazemes dzeja”. Ap to pašu laiku darbojos Imantas apgāda uzdevumā kā redaktors mazajai dzejoļu sērijai, kuru burtnīcu starpā arī iznāca Jura krājumiņš “Iesnas un citi dzejoļi”.
Ar laiku mūsu tikšanās izretinājās. Bijām nodibinājuši ģimenes, kas prasīja savu laiku tāpat kā darbi. Taču kontakts nekad gluži nepārtrūka. Pēdējos piecos gados sazinājāmies arvien biežāk, izmainījāmies refleksijas par tekošo momentu. Pavisam pēdējā laikā bieži sazvanījāmies.
Draudzība var izpausties ļoti dažādi. Zīmīgi, ka nevaru atminēties nevienu reizi, ka mēs sadusmotos viens uz otru. Toties netrūka momentu, kad mēs viens par otru paironizējām, bet tas vienmēr notika sirsnīgā veidā.
Ar Juri nekad nebija garlaicīgi. Piedzīvojām vairākas situācijas, kas izraisīja prieku un smieklus. Pieminēšu tikai vienu gadījumu, kas notika 1968. gada vasarā pēc tam, kad jauniešu kongress bija ticis aizliegts Rietumberlīnē. Turpinājums sekoja Hanoverā. Kaut kādi radās fiktīva persona vārdā Eglons Tilts. Nolēmām, ka viņš ir pazudis un meklējams. Lidlaukā Juris piegāja pie informācijas letes lūgdams lai izsauc Eglonu Tiltu, kas arī notika, bet viņš, protams, neparādījās. Ar laiku kongresa dalībnieku starpā klīda baumas, ka esot pazudis Eglons Tilts. Kad kādam prasījām, vai redzēta šī persona, tas atbildēja:
-Nē, bet viņš te nupat bija.
Blakus šādam “practical joke” Jurim bija izcila humora izjūta. Spilgti tā, piemēram, izpaudās dažādās absurdās vārdu spēlēs. Reiz, rotaļādamies ar tautas dziesmām, viņš teica: “Sveši mazi bundzinieki” vai “Tumša nakte, skaļa zāle”.
Juris man vienmēr paliks gaišā atmiņā. Ja viņš fiziski varēja šķist gauss, tad viņa intelekts un vingrā mēle vienā mirklī izraisīja patīkamu atbruņojošu atmosfēru.
Pāvils Johansons
2020. g. jūlijā
